LAT
Grupu dzīvoklis = neatkarīga dzīve
Skaties mūsu stāstus, dalies ar tiem, jautā mums un izsaki savu viedokli. Iesaisties dialogā. Veidosim atvērtu sabiedrību kopā!
Sabiedrībā tiek aktualizēta tēma par deinstitualizāciju jeb DI un sabiedrībā balstītiem pakalpojumiem, kas domāti cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem. Mēs esam daļa no DEI procesa, tā gala rezultāts: mēs esam sabiedrībā balstīts pakalpojums cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem. Un ir daudz mums līdzīgu pakalpojumu gan Rīgā, gan arī citās Latvijas pilsētās.
Sāksim ar atbildi uz jautājumu, ko tad īsti nozīmē “deinstitualizācija”? Tas nozīmē to, ka lielās “institūcijas” jeb sociālās aprūpes centri tiks likvidēti un viņu vietā cilvēki, kam tas ir nepieciešams, saņems pakalpojumus tur, kur viņi dzīvo, lai arī kāda viņiem būtu diagnoze un spējas. Jā, arī cilvēkam, kas nevar kustēties, visa diena nav jāpavada četrās sienās savā gultā, jā, arī viņš var dzīvot pilnvērtīgu, pat aktīvu dzīvi (protams, viņam ir nepieciešams asistents, ko ir iespēja nodrošināt).
Ar ko tad mēs atšķiramies no sociālās aprūpes centra jeb “pansionāta”? Un kādēļ tad mūsu klientiem vispār nepieciešams šāda veida pakalpojums?
Cilvēks ar garīga rakstura traucējumiem daudzos gadījumos nevar izdzīvot viens pats. Bieži vien viņam ir nepieciešams atbalsts pat tādās it kā vienkāršās un ikdienišķās darbībās, kā iepirkšanās, ēst gatavošana, rēķinu apmaksa un laika plānošana. Katram šī atbalsta apmērs ir atšķirīgs – vienam pietiek vien ar atgādinājumu, kamēr citam ir jādodas līdzi uz veikalu, lai iepirkšanos padarītu viņam saprotamu. Arī naudas lietas dažiem šķiet tik sarežģītas, ka, piemēram, ātrais kredīts liekas kā iedota nauda, jo kredīta koncepts nav aptverams.
Lai labāk izprastu, kādēļ ir tik svarīgi veidot sabiedrībā balstītus pakalpojumus, ir jāsaprot, ka, dzīvojot sociālās aprūpes centros, cilvēks nevar dzīvot patstāvīgu dzīvi: viņš nevar pats sev regulāri gatavot ēst, viņš iet gulēt tad, kad to liek darīt, viņam ir stingrs režīms, ko viņš nav veidojis un izvēlējies pats. Bieži vien viņš pat nevar iet pastaigāties tad, kad grib. Situācija ir ļoti saasinājusies tieši šobrīd, kad vārds “pašizolācija” izskan vairāk kā “čau” un “labdien”. Un kāda tad ir šī “pašizolācija” sociālās aprūpes centros? Jau no marta cilvēki pārsvarā dzīvo savās istabās. Pārvietoties drīkst tikai savas nodaļas ietvaros. Nekādu kopēju pasākumu. Nekādu braucienu, ekskursiju, pat pastaigas ir ļoti limitētas.
Pretēji notiek dzīve grupu dzīvokļos: mēs esam sabiedrības daļa. Jā, ārkārtas situācijas laikā mēs ierobežojam apmeklētāju plūsmu mūsu pakalpojumos un piedāvājam klientiem iespēju braukt iepirkties uz veikalu kopā, tomēr tā ir viņu brīva izvēle – tieši tā pat kā visiem sabiedrības locekļiem, viņi katru dienu iet uz specializētajām darbnīcām un darbu, viņi pieņem lēmumus paši vai ar darbinieka atbalstu un skaidrojumu. Un viņiem ir pieejama atbalsta persona, kas palīdzēs uztaisīt ēst, pierakstīties pie ārsta vai ieteiks foršāko vietu pastaigai. Mums ir kopīgi pasākumi un ekskursijas un visu vasaru vingrojām arī. Un tādi pakalpojumi ir daudz.
Mūs īpaši skumdina tas, ka mūsu ministre par mums neiestājas, bet turpina diskreditēt DI procesu, tādēļ mēs pastāsītim paši un atbildēsim uz vienu jautājumu: Kāpēc es izvēlos dzīvot sabiedrībā. Nākošajās dienās mēs dalīsimies ar mūsu klientu atbildēm. Klientu, kas pie mums ir nesen, vai arī tieši pretēji jau iedzīvojušies pie mums, paši strādā ārpus mūsu pakalpojumiem un dzīvo pilnvērtīgu dzīvi.