Atbalsts Sociālo darbinieku biedrības aicinājumam izbeigt sociālā darba speciālistu padarīšanu par nodokļu inspektoriem un aicinājumam labklājības ministrei Ramonai Petravičai (KPV LV) demisionēt.
Fonds Kopā izsaka atbalstu Sociālo darbinieku biedrības aicinājumam izbeigt sociālā darba speciālistu padarīšanu par nodokļu inspektoriem un aicinājumam labklājības ministrei Ramonai Petravičai (KPV LV) demisionēt.
Kā pakalpojuma sniedzējs, kas strādā ar cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, mēs ikdienā saskaramies ar dažādām sociālā darba funkcijām un lomām. Mūsu skatījumā sociālais darbinieks galvenokārt ir atbalsta persona, kura uzdevums ir ne tikai birokrātiski izskatīt katra klienta problēmu, bet arī tajā iedziļināties, būt empātiskam un pieejamam. Kā norāda Sociālo darbinieku biedrība savā atklātajā vēstulē: “Ieceres nesamērīgumu un neiespējamību to praktiski īstenot paspilgtina arī fakts, ka valstī katastrofāli trūkst sociālā darba speciālistu, kuri jau šobrīd strādā ar pārmērīgi lielu klientu skaitu, sniedzot sociālo atbalstu cilvēkiem, kuri paši nespēj sev palīdzēt - cilvēkiem ar invaliditāti, ģimenēm ar bērniem, bāreņiem, vecāka gada gājuma cilvēkiem u. c. ”, šīs pārmaiņas samazinās sociālā atbalsta pieejamību tiem, kam tā patiešām ir nepieciešama.
Gan mūsu grupu dzīvokļu, gan specializēto darbnīcu pakalpojumos, mēs strādājam ar cilvēkiem, kas, papildus savam sociālā nodrošinājuma pabalstam, nodarbojas ar rokdarbiem, šūšanu, strādā uzkopšanas, dārzniecības darbos, bet, savas garīgās veselības dēļ nevar strādāt ierasto 40 stundu darba nedēļu, viņiem nepilnas slodzes vai pašnodarbinātā darba režīms ir vispiemērotākais. Viņi strādā, ir pilnvērtīgi sabiedrības locekļi, maksā nodokļus no saviem ienākumiem un ir integrējušies sabiedrībā! Jā, tā nav pilna slodze, daudzos gadījumos ienākumi ir neregulāri un nelieli, tomēr, arī tā ir artava mūsu kopējā budžetā un vēl vairāk – tas ir pierādījums tam, ka mēs visi kopā varam veidot pilnvērtīgu, atvērtu un domājošu sabiedrību.
Vērojot ministres darbu, ir secināts, ka ir diskreditēts deinstitualizācijas process, tā vērtības ir degradētas un, pretēji sabiedrības atvērtajai nostājai, vēl ar vien tiek dāsni uzturēta “vecā” iekārta (sociālie aprūpes centri), kas cilvēkus ar garīga rakstura traucējumiem slēpj no sabiedrības. Pretēji ES nostājai un daudziem politiskiem dokumentiem, kurus parakstīja Latvija, notiek stagnācija jaunu sabiedrībā balstītu pakalpojumu izveidē un finansējuma piesaistē.
No mūsu skatpunkta tā vien šķiet, ka Latvijā sociālā politika sper vienu soli uz priekšu un... nevis divus, bet 22 soļus atpakaļ.