Viss sākās ar vienu lēkmi. Tad vēl vienu. Un tad katru dienu, bet atbildes joprojām nebija.
Jauna sieviete ar garīga rakstura traucējumiem, kas dzīvo Fonds Kopā Grupu Dzīvokļu pakalpojumā, kur ar sociālā darba speciālistu atbalstu apgūst patstāvīgai dzīvei nepieciešamās prasmes. Pēc smagas psihiskās veselības krīzes un ilgstošas ārstēšanās šķita, ka situācija stabilizējas un viņa spēj turpināt dzīvot “mājās”, kā klienti sauc šo pakalpojumu.
Taču pēc vairākiem mēnešiem sākās lēkmes – sākumā retāk, vēlāk katru dienu, pat vairākas reizes dienā. Lēkmju laikā uz mirkli apstājas elpošana, zūd r
edze, cilvēks kļūst nekomunicējams, pēc tam dezorientēts un neatpazīst apkārtējos. Tika atkārtoti izsaukts NMPD, sieviete vairākkārt nonāca slimnīcā, tika uzstādītas diagnozes, piemēram, elektrolītu disbalanss, sniegtas rekomendācijas vērsties pie ģimenes ārsta un ambulatorā psihiatra, izvērtēt medikamentozo terapiju.
Visi ieteikumi tika ievēroti. Taču situācija nemainījās.
Lēkmes turpinājās, kļuva biežākas un smagākas. Sociālais darbinieks atkārtoti skaidroja situāciju, uzsvēra, ka pakalpojumā nav medicīniskā personāla un ka klientes veselības stāvoklis prasa akūtu, stacionāru izvērtējumu. Tika norādīts arī uz suicidālām domām, kas saistītas ar izmisumu no neizskaidrotajām lēkmēm.
Tomēr atbilde bieži bija viena – neredzam pamatojumu stacionēšanai.
Šī ir sistēmiska problēma.
Medicīnas sistēma ir sadrumstalota, un katrs speciālists uz pacientu skatās tik šauri, cik vien iespējams. Ja ir konkrēts simptoms, tiek vērtēts tikai tas, neanalizējot kopainu, medikamentus vai citus ietekmējošos faktorus. Ja neatbilst tipiskam gadījumam – tiek noraidīts.
Arī šajā situācijā, kad tika aprakstīts lēkmju raksturs: kā tās sākas, ilgst noteiktu laiku un beidzas, tika vienkārši pateikts, ka tās neatbilst medikamentu izraisītam stāvoklim. Bet kas tās ir patiesībā – nevienu īsti neinteresēja.
Rezultātā cilvēks ar regulārām, neizskaidrotām lēkmēm, būtisku funkcionēšanas pasliktināšanos un psiholoģisku krīzi netiek uzskatīts par pietiekami “akūtu”.
Un sociālais darbinieks paliek starp sistēmām – ar atbildību, bet bez instrumentiem.
Kā organizācija mēs sniedzam atbalstu mūsu klientiem, ejam, runājam, zvanām, cīnāmies par viņu tiesībām un veselību. Šīs jaunās sievietes gadījumā tie bija neskaitāmi zvani dažādiem ārstiem un slimnīcas nodaļām. Tās bija sociālā darbinieka klātienes sarunas ar speciālistiem. Tas bija laiks un enerģija.
Mums rodas būtiski jautājumi: kā ir ar tiem cilvēkiem, kas dzīvo vieni un nesaņem, vai saņem nelielu atbalstu? Kam nav zināšanas, spēju un kapacitātes sevi aizstāvēt? Ko dara viņi?
Šis ir jautājums par pieejamību, par sistēmas spēju reaģēt un par to, vai palīdzība sasniedz arī tos, kuri paši to nespēj pieprasīt. Cik ilgi viņi paliek nepamanīti, nesadzirdēti un nesaprasti, vai līdz brīdim, kad jau ir par vēlu?
Darba dienu vakaru ainiņas mūsu Grupu Dzīvokļu pakalpojumā!



Deju lieluzvedums Düna. Dziesma dejo. Deja Skan.
Šogad Artis bija dalībnieks Deju eposā Düna. Šī ir neaizmirstama pieredze viņam un skatītājiem. Lepojamies ar Arti!


Atbildība

Sākam realizēt!


Projekts “Kadrs pēc kadra – KOPĀ”
Projekta “Kadrs pēc kadra – Kopā” mērķis ir ieviest video kā inovatīvu sociālā darba instrumentu darbā ar personām ar garīga rakstura traucējumiem.
Projekta idejas autore – Nodibinājuma "Fonds KOPĀ" valdes locekle, sociālā rehabilitētāja Iveta Liberte-Pavloviča ir pārliecināta, ka video var kļūt par efektīvu rīku, kas palīdz ikvienam paust savas domas, tikt sadzirdētiem un veidot dialogu ar sabiedrību, vienlaikus mazinot sociālās barjeras.
Projekta ietvaros plānotas dažādas aktivitātes – tostarp 27. Martā Tukumā, Specializētajās darbnīcās “Melnezers”, notikusī video filmēšanas meistarklase, kurā 28 cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem kļuva par video stāsta veidotājiem.
Mentoru lomās šajā pasākumā iejutās Aļona Rižikova un Kristīna Gendele, savukārt viņām abām asistēja Artis Piksis, Irīna Borzina un Rihards Salgrāvis.
Dalībniekus motivēja un atbalstīja Iveta un "Fonds KOPĀ" sociālā darbiniece Sandra Kamergrauze.
Šis sadraudzības un mācību pasākums radīja iespēju ne vien apgūt video veidošanas pamatus, bet arī darboties radošā, iekļaujošā vidē, kur dalībnieki dalījās pieredzē un iedvesmoja cits citu. Ar telefonu palīdzību tika dokumentētas Specializēto darbnīcu dažādās aktivitātes – šūšana, keramika, ēst gatavošana, kokapstrāde un darbs lauksaimniecības stūrītī.
Pasākuma noslēgumā tapa neliels video ieskats paveiktajā, sniedzot iespēju katram dalībniekam atskatīties uz savu ieguldījumu un kopīgi piedzīvoto.
Katram meistarklases dalībniekam tika pasniegts apliecinājums par piedalīšanos un maza dāvaniņa (satīna matu gumijas un matu lentas meitenēm, un šūšanas darbnīcu klientes Irīnas Borzinas tamborētus kaķīšus puišiem), ko bija sarūpējuši Nodibinājums "Fonds KOPĀ" specializēto darbnīcu klienti kopā ar sociālo rehabilitētāju Vinetu Kārkliņu-Grobiņu.
Meistarklases laikā dalībnieki un viesi uzkoda "Fonds KOPĀ" grupu dzīvokļu klientu gatavotatos cepumus, kas tapa ar sociālās darbinieces Sintijas Gerikas-Gēgermanes atbalstu.
Projekta mērķs: Palīdzēt personām ar garīga rakstura traucējumiem izteikt savas domas un veidot dialogu ar sabiedrību, tādējādi mazinot sociālās barjeras. Projekts veicina sociālo iekļaušanu, izmantojot radošas metodes, kas stiprina pašapziņu un sociālās prasmes.
Sirsnīgs paldies Specializēto darbnīcu “Melnezers” vadītājai Ingunai Naumovai par draudzīgo uzņemšanu, "Fonds KOPĀ" vadītājai Tamārai Vahļinai un visai organizācijas komandai par atbalstu projekta īstenošanā.
Reiņa stāsts
Reinis grupu dzīvoklī dzīvo no 2014. gada. viņš ir kā klusākais un dižākais mājas gariņš, kas visu vēro, pacietīgi gaida, kad apkārtējie pievērsīsies savām lietām, lai viņš varētu darīt to, ko vēlas pats. Reinis izsakās īsi un kodolīgi, un viņa viedokli respektē visi: gan darbinieki, gan citi klienti.
Pirms neatkarīgas dzīves uzsākšanas, Reinis dzīvoja mīlošā ģimenē, kas nodrošināja viņam visu: sākot no uzkodām, visām ēdienreizēm, beidzot ar tīrām drēbēm un atbalstu pašaprūpē. Tomēr viņa mīļie apzinājās, ka tā nav neatkarīga dzīve, bet gan pāraprūpe, jo Reinis vairs nebija mazs puika. Mūsu pakalpojumā viņš apgūst nepieciešamās prasmes un iemaņas rūpēties pašam par sevi. Lai arī viņš pats nevar pilnībā sev nodrošināt visas vajadzības, viņš aktīvi iesaistās gan apkopes darbos, gan arī rūpēs par savu uzturu: plāno maltītes, apmeklē veikalu un pat piedalās ēdiena gatavošanā ar viņa atbalsta personu.
Reinis dzīvo atbalstītu neatkarīgu dzīvi!
Savu vietu specializētajās darbnīcās Reinim atrast nebija viegli: viņu neinteresē ne šūšana, ne rokdarbi, ne veļas mazgāšana. Reini intresē datori, matemātika. Reinim patīk zīmēt, bet ne krāsot… Un viņš pavisam noteikti nemīl atrasties telpā, kas pilna ar priekpilnām čalām un mašīnu dūkoņu. Bet viņš labprāt arī pavada laiku ar apkārtējiem nelielā kompānijā.
Pēc ilgiem mēģinājumiem un jaunu pieeju meklēšanu, lai nodrošinātu jēgpilnu dienu Reinim, varam droši teikt, ka esam ļoti inovatīvi! Tāpēc mums ir īpašs prieks par to, ka Reinis labprāt sācis pildīt dažādus izglītojošus izdevumus, ar prieku sadarbojoties ar sociālo darbinieci Sandru.
Kā atbalsta komanda mēs lieliski apzināmies, ka mums ir vienmēr jāmeklē jaunas pieejas, jauni veidi, kā palīdzēt mūsu klientiem viņu konkrētā dzīves brīdī. Mēs saprotam to, ka, strādājot ar cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, progress nekad nebūs lineārs. Un, ka pat brīži, kad “stāvam uz vietas” var būt mazās uzvaras. Šī ir joma, ka uzvaras ir mazas, un prieks par sasniegto ir liels, tāpēc mūsu pamatvērtības ir un vienmēr būs pacietība, empātija un individuāla pieeja. Mūsu uzdevums vienmēr būs attīstīties, meklēt arvien jaunas inovācijas, izmantot visu, kas mums pieejams sākot no tehnoloģijām un beidzot ar laika pārbaudītiem rīkiem.
Mūsu darbu nevar “ielikt rāmītī” - tas vienmēr būs dažāds, ļoti personisks un radošs.

Ainas Dzimšanas dienas svinības



Stāsts par Sniegavīru
Kopā mēs izstrādājam katru tēlu un viņu kopīgos piedzīvojumus. Katram bija uzdevums izveidot savu varoni, kuru pēc tam viņš iekļāva kopējā stāstā. Un noslēgumā klienti iejutās katrs savā varoņa tēlā un izveidoja mazu video stāstu.
Lepojamies ar rezultātu un izsakām īpašu paldies mūsu talantīgajai kolēģei Ivetai Libertei-Pavlovičai par skaisto ideju un pacietību tās realizācijā!
Zirņu zupa
Pateicoties vienkāršām un visiem saprotamām receptēm, esam iemācījušies gatavot garšīgas zupas, ņemot vērā mūsu iespējas un pieejamo budžetu!






Gatavojamies svētkiem



Kā interešu aizstāvības organizācija un sabiedrībā balstītu pakalpojumu sniedzējs, mēs akcentējam šo sabiedrībā, uzstājot uz deinstitulizāciju un atbalstītas dzīvošanas pakalpojumu pieejamību visiem cilvēkiem ar garīga rakstura un funkcionāliem traucējumiem.
Seminārs
Mums šī bija arī lieliska iespēja apmeklēt jaunā pakalpojuma, kas domāts cilvēkiem ar smagiem funkcionāliem un garīga rakstura traucējumiem, telpas. Ļoti iedvesmojoši redzēt pie mums Latvijā šādu jaunās paaudzes pakalpojumu, kas jau tā projektēšanas un būvniecības laikā tika veidots tieši mērķa grupai.
Gan pakalpojuma iekštelpas, gan ārtelpas ir pilnībā pielāgotas tur dzīvojošo klientu vajadzībai un labākā atbalsta nodrošināšanai.
Zupai - JĀ!
Sākām ar nelielu kautrīgumu, bet nepilna gada laikā esam atbrīvojušies, auguši un attīstījušies. Tēmas atrod un ierosina paši klienti, un viena no tām bija: kā lietderīgi izmantot bezmaksas pārtikas pakas, ja visi tur pieejamie produkti īsti negaršo.
Mūsu sociālā darbniece Sintija (kas ir aizrautīga dārzniece un ļoti mīl gatavot ēst) uzreiz ķērās pie ideju ģenerēšanas. Tika pasūtīts lielais katls un tapa zupa! Un šī pavisam noteikti nebūs pēdēja reize, kad gatavosim šo sildošo, mājīgo un garšīgo ēdienu, ko kopā baidījām pārrunājot Latvijas svētku nedēļas pasākumus, Staro Rīga redzēto, un nākotnes plānus!



Kāpostu talka!







Pirkumu grozs
Pirkumu grozs ir tukšs.






