Izlasi! Šis mums ir ļoti svarīgi!

Pagājušajā nedēļā lielākā daļa sabiedrības aktīvi sekoja līdzi jaunumiem un ziņām. Vieniem aktuāls ir Afganistānas jautājums, citiem – skolēnu atgriešanās skolu solos, vēl kādam protesti pret obligāto vakcināciju, bet mūsu uzmanību aizķēra Labklājības Ministrijas paziņojums par algu celšanu lielo sociālās aprūpes iestāžu darbiniekiem. Patiesībā, tie ir forši jaunumi – cilvēkiem, kas visu traki nesaprotamo, nedaudz bailīgo un emocionāli smago laiku ir smagi strādājuši, tiek paceltas algas. Tikai ir dažas nianses, kas, saņemot šos jaunumus, nemaz neliek priecāties. 

Pirmkārt, šis lēmums nonāk pretrunā ar deinstualizācijas plānu Latvija. Tās nav piemaksas par padarīto darbu, bet gan ļoti jūtams algu paaugstinājums lielos sociālās aprūpes centros laikā, kad ir plānots tos likvidēt, veidojot sabiedrībā balstītus pakalpojumus. Ja mēs plānojam kaut ko likvidēt, varbūt tomēr ir vērts ieguldīt finanšu līdzekļus darbinieku kvalifikācijas celšanā, lai viņi varētu strādāt un atbalstīt klientus sabiedrībā balstītos pakalpojumos? 

Otrkārt, tas ir ļoti smags trieciens NVO, kas ikdienā nodrošina sabiedrībā balstītus pakalpojumus cilvēkiem ar garīga rakstura un funkcionāliem traucējumiem. Organizācijas, kas veido atvērtu, pieņemošu sabiedrību, kas atbalsta cilvēkus viņu neatkarīgā un pilnvērtīgā dzīvē, jau pašreiz saskaras ar grūtībām kvalificēta un, ko tur liegties, iedvesmota darbaspēka meklējumos. Darbs sociālajā aprūpē, rehabilitācijā ir ne tikai atbildīgs, bet arī emocionāli smags visiem nozarē strādājošiem un paaugstināt algas tikai SACu darbiniekiem nozīmēs negodīgas konkurences stimulēšanu no valsts puses. Jo, lai arī cik ļoti cilvēkiem patīk viņu darbs, cik ļoti viņi piepildīti tajā jūtas, pirmajā vietā viņiem ir savas un savas ģimenes dzīves kvalitāte. 

Treškārt, visu šo laiku (jau no pagājušā gada marta) arī mūsu kolēģi un citās mums līdzīgās organizācijās ir smagi strādājuši. Viņi atstāja savus bērnus mācīties mājās vienus un gāja uz darbu, viņi asistēja klientiem, kas kaut kādā brīdī atradās karantīnā vai pašizolācijā. Viņi atrada jaunus un radošus veidus, kā attālināti nodarbināt klientus, kas ikdienā apmeklē dienas centrus. Viņi atrada veidus, kā palīdzēt grupu dzīvokļu klientiem sagādāt sev pārtiku un pirmās nepieciešamības preces droši sev un apkārtējiem. Atšķirībā no SACiem, kur uz vairāk kā gadu tika noteikta stingra karantīna, mēs nevēlējāmies sodīt mūsu klientus un ļāvām viņiem dzīvot maksimāli pilnvērtīgu dzīvi. Mēs atceramies, ka jau no pašiem vēstures pirmsākumiem, viens no bargākajiem sodiem ir ieslodzījums vieninieku kamerā, kas tik ļoti daudziem SAC klientiem ir bijis visu šo izolācijas laiku. Mēs turpinājām strādāt darbnīcās, mēs gājām pārgājienos, mēs turpinājām būt aktīvi.

Ar šo ziņu mēs vēlamies vērst sabiedrības uzmanību tam, cik ļoti nesakārtota ir sociālā sfēra Latvijā. Tik lielai nozarei, kas ir atbildīga par daudzu cilvēku labklājību ir nepieciešama struktūra un dažādība. Šobrīd mēs redzam ļoti vienpusēju valdības un ministrijas rīcību, un šķiet, ka arī Ministrijā nav skaidri definēta nozares attīstības trajektorija. 

Nav komentāru

Komentēt