Viss sākās ar vienu lēkmi. Tad vēl vienu. Un tad katru dienu, bet atbildes joprojām nebija.

Jauna sieviete ar garīga rakstura traucējumiem, kas dzīvo Fonds Kopā Grupu Dzīvokļu pakalpojumā, kur ar sociālā darba speciālistu atbalstu apgūst patstāvīgai dzīvei nepieciešamās prasmes. Pēc smagas psihiskās veselības krīzes un ilgstošas ārstēšanās šķita, ka situācija stabilizējas un viņa spēj turpināt dzīvot “mājās”, kā klienti sauc šo pakalpojumu.

Taču pēc vairākiem mēnešiem sākās lēkmes – sākumā retāk, vēlāk katru dienu, pat vairākas reizes dienā. Lēkmju laikā uz mirkli apstājas elpošana, zūd redze, cilvēks kļūst nekomunicējams, pēc tam dezorientēts un neatpazīst apkārtējos. Tika atkārtoti izsaukts NMPD, sieviete vairākkārt nonāca slimnīcā, tika uzstādītas diagnozes, piemēram, elektrolītu disbalanss, sniegtas rekomendācijas vērsties pie ģimenes ārsta un ambulatorā psihiatra, izvērtēt medikamentozo terapiju.

Visi ieteikumi tika ievēroti. Taču situācija nemainījās.

Lēkmes turpinājās, kļuva biežākas un smagākas. Sociālais darbinieks atkārtoti skaidroja situāciju, uzsvēra, ka pakalpojumā nav medicīniskā personāla un ka klientes veselības stāvoklis prasa akūtu, stacionāru izvērtējumu. Tika norādīts arī uz suicidālām domām, kas saistītas ar izmisumu no neizskaidrotajām lēkmēm.

Tomēr atbilde bieži bija viena – neredzam pamatojumu stacionēšanai.

Šī ir sistēmiska problēma.

Medicīnas sistēma ir sadrumstalota, un katrs speciālists uz pacientu skatās tik šauri, cik vien iespējams. Ja ir konkrēts simptoms, tiek vērtēts tikai tas, neanalizējot kopainu, medikamentus vai citus ietekmējošos faktorus. Ja neatbilst tipiskam gadījumam – tiek noraidīts.

Arī šajā situācijā, kad tika aprakstīts lēkmju raksturs: kā tās sākas, ilgst noteiktu laiku un beidzas, tika vienkārši pateikts, ka tās neatbilst medikamentu izraisītam stāvoklim. Bet kas tās ir patiesībā – nevienu īsti neinteresēja.

Rezultātā cilvēks ar regulārām, neizskaidrotām lēkmēm, būtisku funkcionēšanas pasliktināšanos un psiholoģisku krīzi netiek uzskatīts par pietiekami “akūtu”.

Un sociālais darbinieks paliek starp sistēmām – ar atbildību, bet bez instrumentiem.

Kā organizācija mēs sniedzam atbalstu mūsu klientiem, ejam, runājam, zvanām, cīnāmies par viņu tiesībām un veselību. Šīs jaunās sievietes gadījumā tie bija neskaitāmi zvani dažādiem ārstiem un slimnīcas nodaļām. Tās bija sociālā darbinieka klātienes sarunas ar speciālistiem. Tas bija laiks un enerģija.

Mums rodas būtiski jautājumi: kā ir ar tiem cilvēkiem, kas dzīvo vieni un nesaņem, vai saņem nelielu atbalstu? Kam nav zināšanas, spēju un kapacitātes sevi aizstāvēt? Ko dara viņi?

Šis ir jautājums par pieejamību, par sistēmas spēju reaģēt un par to, vai palīdzība sasniedz arī tos, kuri paši to nespēj pieprasīt. Cik ilgi viņi paliek nepamanīti, nesadzirdēti un nesaprasti, vai līdz brīdim, kad jau ir par vēlu?

Nav komentāru

Komentēt